Scrivere in una lingua morente
sulle labbra sabbia, e sulle dita,
scrivere in una lingua morente,
ponti che si allontanano nel mare.
Scrivere in una lingua morente,
il sussurro di un foglio, lo sciabordìo di un'onda,
scrivere in una lingua morente,
una radice senza più tronco.
Raccontare in una lingua morente,
di un desiderio vano e silenzioso,
raccontare in una lingua morente,
il fruscio dell'erba del nord.
Parlare in una lingua morente,
premendo la guancia ad un ramo di tiglio,
un eco nello schianto del tuono,
uno scricchiolio di travi in un museo.
Vivere in una lingua morente,
parlare dal profondo di un pozzo,
presto riempito, mentre il vento appende
sulla cima di un tasso nebbiosi pensieri.
Sognare in una lingua morente,
sognare con i propri compaesani,
accompagnati dagli spiriti degli avi nella notte,
per svegliarsi poi sotto un rifugio ghiacciato.
Scrivere in una lingua morente,
respirando sul fianco di un puledro,
con le dita che premono sulle palpebre,
un riflesso su uno specchio sottile.
Pēters Brūveris (trad. Paolo Pantaleo)
izmirstošā valodā rakstīt
izmirstošā valodā rakstīt
aizpeld jūriņā tilti
izmirstošā valodā rakstīt
lapu čukstus un viļņu šļakstus
izmirstošā valodā rakstīt
bez stumbra vien sakņu rakstus
izmirstošā valodā stāstīt
par klusām un veltīgām ilgām
izmirstošā valodā stāstīt
ziemelī sanošām smilgām
izmirstošā valodā runāt
piespiest vaigu pie liepu krijas
atbalsosies vien pērkona dunā
nočīkstēs muzeja sijās
izmirstošā valodā dzīvot
runāt uz iekšu kā akā
drīz aizbērs un sirmajās īvēs
vējš miglainus atspulgus sakārs
izmirstošā valodā sapņot
sapņot līdz tautas biedriem
naktsvidū urguču apņemtam
mosties zem ledainiem dziedriem
izmirstošā valodā rakstīt
ar dvašu uz kumeļa sāna
ar pirkstu uz paša plakstiem
kas atspīdot spogulī plānā